Mums te, Latvijā, otrdien ir neatkarības diena, turklāt nevis šāda tāda, bet gan pirmās neatkarības 90. gadadiena. Ja kāds nav lietas kursā, tā sākās 18. gada 18. novembrī un beidzās 1940. gada 5. augustā ar Latvijas aneksiju no Padomju Savienības puses, ko Latvijā pieņemts saukt par okupāciju.
No mana skatupunkta tas viss ir absolūti nesvarīgi. Tūlīt krīze kā iebliezīs, nebūs vairs līdz tam. Bet pagaidām vēl turamies – tāpēc svin ar zināmu pompu.
Tostarp šajās dienās notiek gaismas festivāls Staro Riga - “Rīga staro”. Kāpēc gan neaizbraukt pie draugiem? Turklāt vēl darba pirmdienu pārcēla uz sestdienu, lai būtu 4 brīvdienas pēc kārtas. Nu lūk, es arī aizbraucu. Sākumā sakārtoju dzīvokli, bet pēc tam knapi paspēju pleijerī iemest drusku mūzikas, Filipa Fārmera audiogrāmatu “Dieva griba” un pēc tradīcijas gandrīz nokavēju autobusu. Bet nenokavēju, pat paspēju ieskriet kioskā un nopirkt bateriju. Mans pleijeris, starp citu, sprāgst nost, bet tas laikam nav svarīgi, jo es tāpat taisos pirkt viedtālruni, pareizāk sakot, komunikatoru. Visādu kandidātu netrūkst, bet par tiem būs atsevišķs ieraksts. Kas attiecas uz stāstu “Dieva griba”, tad tas ir asprātīgs, bet nekas vairāk. Drukātā veidā laiku tam netērētu.
“Rīga staro” – pārsvarā tās ir ar krāsainiem prožektoriem izgaismotas ēkas un tilti. Ēkas izskatās patīkami, bet nekas vairāk. Tilti un debesskrāpis Saules Akmens padevās daudz krutāk. Dzelzceļa tiltu es jums tāpat jau rādīju, kad uz Krētu lidoju, tas ir izgaismots vienmēr. Bet, lūk, Vanšu tilts mirgo un laistās vienkārši lieliski – zaļie zibšņi atgādina vienu no manām mīļākajām datorspēlēm – Flashback. Raddison Hotel Latvia ēka arī bija interesanta – kā mozaīka, tikai dinamiski mainās.
Kā paši saprotat, tas viss ir jāskatās kustībā, tāpēc foto neparāda absolūti neko. Bildes no Flickr, uzklikšķinot atveras oriģināls, kā parasti.
Pēc tam mēs aizgājām uz ēstuvi Vairāk Saules, kas galvenokārt slavena ar picām. Cenas tur nav īpaši humānas, bet ir paciešamas. Es apēdu franču dārzeņu zupu ar jūras veltēm un picu Siciliana. Zupa bija tīri tā neko, bet kaut kāda ne pārāk izteiksmīga. Tas arī saprotams – produkti noteikti saldēti, nevis svaigi, no turienes arī kājas aug. Pica bija lieliska – ar “Mozzarella” sieru, zilo sīpolu, melnajām olīvām, kornišoniem un halapenjo piparu. Par piparu es jau minēju atskaitē par ASV, bet te to ēdienkartē apsaukāja visādi; kā ir pareizi, tā arī nenoskaidroju.
Tā ka, ja esat picas fani (kāds es neesmu) – droši ejiet uz Vairāk Saules. Tā atrodas Dzirnavu 60, kas ir relatīvi netālu no dzelzceļa stacijas vai, teiksim, katedrāles.
Un, ja reiz sāku rakstīt apgrieztā hronoloģiskā secībā, pateikšu, ko mēs darījām no rīta . Proti - skatījāmies kinolenti Makss Peins. Manā uztverē tā ir garlaicīga – Makss pārāk ilgi staigā un neko nedara, šaudās arī kaut kā gausi, bet sižets vispār nepastāv, ko varētu piedot, ja nebūtu pirmā punkta. Vienīgais, kas patika – valkīru vīzijas, uztaisīts smuki. Diemžēl bilžu ar tām netā pagaidām nav, bet iet uz kino tikai tāpēc, lai uz tām paskatītos, nav vērts.
Lūk, aptuveni šādi vienkārši arī mēs laiku pavadījām. Tas ir, neskaitot visādu izzinošu faktu uzzināšanu par vienkāršu Linux klasteru organizēšanu ar heartbeat palīdzību, mysql un drbd replikāciju. Tā, tīri vispārīgi jēdzieni – konkrētība man šajā sakarā nav vajadzīga, bet paklausīties interesanti.
Bet vakar, kad braucu projām, es vēl iegriezos premium klases gastronomā tirdzniecības kompleksā mc2. Es jau sen gribēju tur aiziet, paskatīties, kā bagātie dzīvo. Skaisti dzīvo – produktu iepakojumi nav kliedzoši, bet gluži otrādi, askētiski, tur ir kalniem visādas eksotikas. Ir hamons - slavenās vītinātās cūku kājas, kas sakārtas pie griestiem, sapņoju kādreiz pamēģināt. Vēl ir vītināta zirga gaļa. To es nenopirku, skopums uznāca – 30 latus (60$) kilogramā maksā. Toties nopirku šokolādīti ar nugu un tēju. Starp citu, viss tiek pārdots aiz letes, nevis kā lielveikalā, pārdevēji visi ir pieklājīgi, neuzbāzīgi un dod noderīgus padomus, piemēram to, ka zaļo tēju nevajag apleit ar verdošu ūdeni. Tējas cena mc2 ir norādīta par 100 gramiem, un tur ir jasmīnu tējiņa ar cenu zīmi 16 Ls, kuru es, nezinot šo faktu, gandrīz nopirku.
Tiesa, jautājumu par to, vai patiešām tā turīgo cilvēku pasaules daļa, kur tiek pirkti produkti, tā izskatās, vai arī tā ir tikai kaut kāda šķietamība, es neatrisināju. Varbūt bagātie parasti ēd restorānos – bet arī mājās taču kaut kas ir jāēd, vai ne? Es, protams, nedomāju tos, kuriem ir personīgie pavāri, bet vienkārši upper middle class vai kaut kā tā.
Un tad, kad pavisam braucu projām, arī viskautko sadarīju. Vispirms tirgū nopirku milzīgus Azerbaidžānas granātābolus - baigi dārgi, bļin, bet garšīgi par visu naudu. Pēc tam iegāju pelmeņu ēstuvē xlpelmeni stacijā un papusdienoju. Apēdu soļanku un pelmeņus ar gaļu. Soļanka – nekāda: maz garšvielu, maza pildījuma daudzveidība. To attaisno tikai tas, ka par 1.20 Ls var pats sev ieliet veselu bļodu biezāku, izlaižot buljonu. Pelmeņi bija labāki, taču īpašu iespaidu neatstāja – nebija pretīgi, bet arī ne pārāk aromātiski. Starp citu, tas ir smieklīgi, bet tīkla mājaslapā nav krievu valodas, lai gan pelmeņi – ir zināms taču, kura tautas ēdiens. Toties pelmeņu ēstuvēs lej šņabi, ko daži tradicionālisti stipri vien atbalstītu.
Kopumā – aiziet var, ja gribas relatīvi lēti piebāzt māgu – par 3 latiem es paēdu līdz sātam. Prieku gan neizjutu, jo mājās es par 3 latiem vispār būtu brīnišķīgi pavakariņojis, lai gan pazaudētu kādas 50 minūtes ēst gatavošanai.
Un vēl, kad es pavisam braucu projām, nopirku piena šokolādi Emihls Gustavs. Bez riekstiem viņiem nav – tracinošs trūkums, ja vien šokolāde man būtu iepatikusies. Bet tā bija diezgan garlaicīga, tāpēc es to pēc atbraukšanas atstāju vecākiem. Vispār piena šokolādi, atšķirībā no tumšās, kaut kā mazāk kompāniju cenšas labi uztaisīt – lūk, Fazer un Lindt ir garšīgas, bet pārējās visas ir viduvējas.
Atpakaļ atbraucu ātri, jo lasīju tehnisko dokumentāciju un atkal klausījos audiogrāmatu – Glezna. Bija tīri tā neko, bet šodienas interneta bērnus tā tikai sasmīdinās - jo stāstā aprakstītais savā ziņā ir realizējies igauņu mežacūku un stārķu izskatā.
Kopumā – kā saka, pavadīju quality time with friends.